Dvēseles labklājības grāmata

jeb grāmata par nemitīgu piedalīšanos svētajā euharistijā.

Fragments no tikko iznākušās grāmatas:

Ne­vie­nam nav ie­spē­jams no­nākt līdz pil­nī­bai bez ne­mi­tī­gas Svē­to No­slē­pu­mu sa­ņem­ša­nas. Bez tiem ne­var ie­gūt mī­les­tī­bu, bez mī­les­tī­bas – pa­klau­sī­bu Kun­ga bauš­ļiem, un bez pa­klau­sī­bas nav ie­spē­ja­ma pil­nī­ba. Kā sa­ka vie­dais Zā­la­mans: “Gud­rī­bas ie­sā­kums ir pa­tie­sa vēl­me mā­cī­ties, rū­pes par mā­cī­ša­nos ir mī­les­tī­ba, un mī­les­tī­ba ir tās li­ku­mu ie­vē­ro­ša­na, bet li­ku­mu ie­vē­ro­ša­na – ne­mir­stī­bas ķī­la, bet ne­mir­stī­bas ķī­la tu­vi­na Die­vam; tā­pēc vēl­me pēc vie­du­ma ie­ved val­stī­bā” (Sal. gudr. 6, 7–20), Die­va Val­stī­bā.
Tā­pēc arī svē­tais ab­ba Apolls, zi­nā­dams, ka die­viš­ķā Eu­ha­ris­ti­ja ir spēks, kas ra­da die­viš­ķo mī­les­tī­bu, pie­skai­ta to mī­les­tī­bas bauš­ļiem un sa­ka: “Uz šiem di­viem bauš­ļiem, tas ir, uz bie­žas Eu­ha­ris­ti­jas sa­ņem­ša­nas un mī­les­tī­bas pret tu­vā­ko, bal­stās vis­a baus­lī­ba un pra­vie­ši” (sal. Mt 22, 40).

Priekšvārds drīzumā nākošai grāmatai “Dvēseles labklājība grāmata”, ko sarakstījuši Korintas metropolītrs Makārijs un Sirdskaidrais Nikodēms Svētkalnietis – tie paši, kas sastādīja Filokaliju–Labestību

Ga­rī­ga­jā dzī­vē vi­tā­li sva­rī­ga ir at­tiek­sme pret Svē­to Va­kar­ēdie­nu – Svē­to Eu­ha­ris­ti­ju. Ne vel­ti Kris­tus Pes­tī­tājs tei­ca: “Pa­tie­si, pa­tie­si Es jums sa­ku: ja jūs ne­ēdat Cil­vē­ka Dē­la mie­su un ne­dze­rat Vi­ņa asi­nis, jums dzī­vī­bas nav se­vī. Kas bau­da Ma­nu mie­su un dzer Ma­nas asi­nis, tam ir mū­žī­gā dzī­vī­ba, un Es to uz­cel­šu pa­sta­rā die­nā” (Jņ 6, 53–54).

Jau­tā­jums “Cik bie­ži jā­pie­da­lās Svē­ta­jā Va­kar­ēdie­nā?” ir bi­jis ak­tu­āls vien­mēr. Tā ri­si­nā­ša­nā bū­tu pa­rei­zi vēr­sties pie svē­ta­jiem Baz­nī­cas tē­viem un sko­lo­tā­jiem, jo vi­ņu svē­tums lie­ci­na, ka vi­ņi ir sa­gla­bā­ju­ši Kris­tus mā­cī­bu tī­ru un ne­sa­gro­zī­tu.

Šī ne­lie­lā grā­ma­ti­ņa ir di­vu Baz­nī­cas svē­to – svē­tī­tā­ja Ko­rin­tas Ma­kā­ri­ja un sirds­skaid­rā Ni­ko­dē­ma Svēt­kal­nie­ša kop­darbs. Pirmo reizi tā ti­ka iz­do­ta grie­ķu va­lo­dā 1783. ga­dā Ve­nē­ci­jā. Lat­vis­ka­jā iz­de­vu­mā god­bi­jī­gam la­sī­tā­jam tiek pie­dā­vāts ie­pa­zī­ties arī ar šo abu svē­to dzī­ves gā­ju­mu, kas ļo­ti no­der grā­ma­tas kon­tek­stā. Jā­pie­zī­mē, ka šie svē­tie lat­vie­šu audi­to­ri­jai ir pa­zīs­ta­mi ar sa­vu grā­ma­tu “La­bes­tī­ba–Fi­lo­ka­li­ja”.

Šī nelielā grā­ma­ti­ņa nā­ca kla­jā lai­kā, kad ga­rī­gās dzī­ves lī­me­nis Grie­ķi­jā pie­dzī­vo­ja bīs­ta­mu lejupslīdi. Pēc Kon­stan­ti­no­po­les kri­ša­nas 1453. ga­dā Grie­ķu Baz­nī­ca pār­dzī­vo­ja lie­lu te­olo­ģis­kās iz­glī­tī­bas pa­gri­mu­mu. Ļo­ti grū­ti pa­stā­vēt un ga­rī­gi iz­dzī­vot zem ne­pār­trauk­ta mu­sul­ma­ņu spie­die­na. Pat Svē­ta­jā At­onā – mū­ku val­stī ga­rī­gā dzī­ve at­dzi­sa un ie­vie­sās prak­se pie­da­lī­ties Svē­ta­jā Va­kar­ēdie­nā ti­kai rei­zi ga­dā.

Ga­rī­gās dzī­ves at­dzim­ša­na Baz­nī­cā ne­sa­rau­ja­mi ir sais­tī­ta ar kus­tī­bu Baz­nī­cā, ku­ras da­līb­nie­kus vi­ņu pre­ti­nie­ki iro­nis­ki no­dē­vē­ja par kollivadiem1. Visi ko­lli­va­du lī­de­ri, to skai­tā svē­tī­tājs Ma­kā­rijs, sirds­skaid­rais Ni­ko­dēms lielākoties neti­ka ­sa­pras­ti un pie­dzī­vo­ja va­jā­ša­nas. Ne vel­ti Svē­tie Rak­sti sa­ka: “Kā to­reiz mie­sī­gi dzi­mu­šais va­jā­ja ga­rī­gi dzi­mu­šo, tā arī ta­gad” (Gal. 4, 29). Ja strīds par ko­lli­vu uz­sā­ka teolo­ģis­kus dis­pu­tus Baz­nī­cā, tad grā­ma­ta par ne­pār­trauk­tu pie­da­lī­ša­nos Svē­ta­jā Va­kar­ēdie­nā kļu­va par po­le­mi­kas gal­ve­no tē­mu.

Mums, tag­adē­jiem kris­tie­šiem, ir jā­ņem pie­mērs no tā, ar kā­du no­piet­nī­bu svē­tie tē­vi iz­tu­rē­jās pret kat­ru, pat it kā vis­ne­no­zī­mī­gā­ko ga­rī­gās dzī­ves nian­si; ar kā­du cen­tī­bu svētie cen­tās tu­rēt to, kas reiz no­dots no ap­us­tu­ļiem: “Mī­ļie, tā kā man ļo­ti rū­pē­ja jums rak­stīt par mū­su ko­pē­jo pes­tī­ša­nu, tad sirds ma­ni spie­da jūs pa­mā­cīt ši­nī rak­stā tur­pi­nāt cī­ņu par to ti­cī­bu, kas svē­tiem reiz uz­ti­cē­ta” (Jūd. 1, 3). Ne vel­ti tau­tas pa­ru­na vēs­ta: “At­do­si vel­nam ma­zo pirk­sti­ņu, pa­ņems ro­ku.” Baz­nī­cas vēs­tu­re lie­ci­na, ka ne­kad pat vis­nie­cī­gā­kā pie­kāp­ša­nās ti­cī­bas lie­tās, ja tā notikusi pat ar bīskapu vai patriarhu svētību, nav de­vu­si po­zi­tī­vus re­zul­tā­tus. To mēs re­dzam ik uz so­ļa.

Kollivadu dzīves laikā šķita, ka uzvaras laurus plūc viņu pretinieki, taču neviens upurdarbs Dieva labā nekad nebija un nav veltīgs. Tas nesa simt-kārtīgus augļus. Mūs­die­nu At­ona mū­ki ar godbijību un cieņu dē­vē se­vi par kolliva­du pēc­nā­cē­jiem. Kollivadi tiek at­zī­ti par Baz­nī­cas fun­da­men­tu, stin­griem kon­ser­va­to­riem, cī­nī­tā­jiem pret pa­sau­les ie­tek­mi un pa­sau­les ga­ru Baz­nī­cā. Kollivadi pēc vis­pā­rē­jā at­zi­nu­ma Pa­reiz­ti­cī­ga­jā Baz­nī­cā li­ka pa­ma­tu svē­to tē­vu man­to­ju­ma at­dzim­ša­nai ne ti­kai Grie­ķi­jā, bet arī vi­sā pa­sau­lē.

Virspriesteris Jānis Kalniņš

  • Redakcija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Tulkojums no krievu valodas: Liene Lieģeniece
  • Noformējums: Līga Sakse
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs «Eikon» 2016
Vēlos grāmatu saņemt