Garīgās pasaules izziņas sākumi

Svē­ta­jos Rak­stos teikts, ka “ne­viens cil­vēks Die­vu nav re­dzē­jis, nedz arī var re­dzēt” (1. Tim. 6, 16).Die­va esa­mī­ba mū­žos pa­liks no­slē­pums. Kris­tie­tis pret šo no­slē­pu­mu iz­tu­ras svēt­bi­jī­gi, jo ap­zi­nās Die­va va­re­nī­bu, svē­tu­mu, Vi­ņa ne­aiz­snie­dza­mī­bu.

Var­būt kāds jau­tās: ja Dievs nav ie­rau­gāms un Vi­ņa lie­lums nav ap­tve­rams, tad kā­dēļ vis­pār par Vi­ņu jā­ru­nā? Un to­mēr – ja mums nav pa spē­kam iz­dzert vi­su upi, vai tad ne­va­ram pa­smelt ūde­ni tik, cik mums va­jag? Ja ne­va­ram rau­dzī­ties sau­lei tieši vir­sū, vai tā­dēļ ne­iz­man­to­jam tās gai­šu­mu? Ja jūs no­kļū­siet brī­niš­ķī­gā dār­zā, kur ne­spē­siet ap­ēst vi­sus aug­ļus, vai tā­dēļ vis­pār ne­ko ne­ēdī­siet?

Svē­tie tē­vi sniedz Diev­vār­du pa­rei­zo iz­prat­ni sa­vos rak­stos. Svē­to tē­vu ga­rī­gā man­to­ju­ma ap­gu­ve pa­ver dur­vis pa­rei­zai Diev­vār­du iz­prat­nei. Grū­ti ir iz­prast mā­cī­bu grā­ma­tas vie­lu bez sko­lo­tā­ja, un tik­pat grū­ti ir sa­prast Bī­be­li bez svē­to cil­vē­ku gud­rās va­dī­bas.

Par to ir rak­stī­jis XIX gad­sim­ta ie­vē­ro­ja­mais te­ologs svēt­nieks Ig­na­tijs Brjan­ča­ņi­novs: “Ne­uz­dro­ši­nies pats iz­skaid­rot Evaņ­ģē­li­ju un ci­tas Svē­to Rak­stu grā­ma­tas. Tās rak­stī­ju­ši svē­tie pra­vie­ši un ap­us­tu­ļi, tās nav pat­va­ļī­gi ta­pu­šas, bet Svē­tā Ga­ra ie­dves­tas. Vai gan nav ne­prāts tās pat­va­ļī­gi skaid­rot?”

Svē­tais Gars ar pra­vie­šu un ap­us­tu­ļu pa­lī­dzī­bu ir pau­dis Die­va vār­dus un tad ir skaid­ro­jis tos ar svē­to tē­vu teik­to. Gan Die­va vār­di, gan to skaid­ro­jums ir Svē­tā Ga­ra dā­va­na. Vie­nī­gi šo Die­va vār­da skaid­ro­ju­mu pie­ņem svē­tā Pa­reiz­ti­cī­gā baznīca.

Svē­tie tē­vi ie­mā­ca, kā ķer­ties klāt Evaņ­ģē­li­jam, kā to la­sīt, kā pa­rei­zi sa­prast, vi­ņi at­klāj, kas vei­ci­na un kas trau­cē tā iz­prat­ni. Ne­do­mā, ka Evaņ­ģē­li­ja la­sī­ša­na bez svē­to tē­vu skaid­ro­ju­miem ir pie­tie­ko­ša! Tā ir bīs­ta­ma ie­do­ma. Lai svē­tie tē­vi pie­ved te­vi pie Evaņ­ģē­li­ja kā sa­vu mī­ļo bēr­nu, kas vis­pirms audzi­nāts un iz­glī­tots ar svē­to tē­vu rak­stiem.

Svē­to rak­stī­tais, kā arī diev­kal­po­ju­mi un pa­reiz­ti­cī­go dzī­ves kār­tī­ba – tas viss ko­pā vei­do Svē­to Man­to­ju­mu, kas gla­bā Svē­to Rak­stu ga­ru un jē­gu un no­dod to kat­ram, kurš iet pa Die­va ie­pa­zī­ša­nas ce­ļu.

Cil­vēks – tā ir brī­nu­mai­na un vien­lai­cī­gi dī­vai­na būt­ne, kas brī­žiem da­ra vi­su, lai iz­nī­ci­nā­tu la­bo, un tai pa­šā lai­kā pār­met Die­vam, kā­pēc pa­sau­lē ir tik daudz ļau­nu­ma. Vai tad Die­vam pa­tie­šām bū­tu jā­kļūst par hip­no­ti­zē­tā­ju, kas ap­spies­tu cil­vē­ka brī­vās gri­bas iz­paus­mes? Pro­tams, tā­dā ga­dī­ju­mā ne­viens ne­ko ļau­nu ne­va­rē­tu iz­da­rīt, bet līdz ar to arī ne­va­rē­tu brīv­prā­tī­gi mī­lēt, da­rīt la­bu, uz­veikt se­vī ļau­no. Cil­vēks pār­vēr­stos par me­hā­nis­mu bez dvē­se­les.

Cil­vē­kam Dievs ir dā­vā­jis brī­vī­bu, un Viņš vē­las re­dzēt brīv­prā­tī­gu tiek­ša­nos pēc tais­nī­bas un la­bā. Gri­bas brīvība – tā ir lie­la dā­va­na un mil­zī­ga at­bil­dī­ba. Gri­bas brī­vī­ba – tā ir cil­vē­kam rak­stu­rī­ga īpa­šī­ba. Mums ir dota neie­ro­be­žo­ta va­ra se­kot Die­va do­ta­jam la­ba­jam vai arī iz­vai­rī­ties no tā. Tie­ši no šīs iz­vē­les ir at­ka­rīgs cil­vē­ka lik­te­nis mū­žī­bā.

  • Redakcija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Tulkojums no krievu valodas: Liene Lieģeniece, Irina (Biruta) Vālodze, Aina Jurciņa
  • Mākslinieciskais noformējums: Līga Sakse
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs: “Eikon”, 2017
Vēlos grāmatu saņemt