Lepnība

“Pirms atklāju tev galvenos tikumus, kas ieved dvēseli garīgi tikumiskajā pilnībā, apstāšos pie galvenā šķēršļa – konkrēti pie lepnības, kas īpaši traucē sekmīgi virzīties uz priekšu pa glābšanas ceļu.
[..]
Lepnība – tā ir briesmīga dvēseles slimība, kas ir ļoti grūti ārstējama. Nav riebīgāka grēka pret Dievu kā lepnība. Svētie tēvi to sauc par sātana sēklu.

Lepnība – tā ir galēja pašpārliecinātība, ar visa, kas nenāk no manis, noliegšanu; dusmu, nežēlības, nesavaldības un ļaunuma avots; atsacīšanās no Dieva palīdzības. Kad slimība – lepnība sasniegusi pēdējo stadiju, cilvēkam īpaši vajadzīgs Dievs, jo cilvēki glābt viņu nevar.”

Abats (shiigumens) Sava dzimis 1898. gada 12./25. novembrī kristīgā ģimenē. Bērnībā viņš piedzīvoja sevišķu Dieva aicinājumu uz mūka dzīvesveidu, kas arī noteica turpmāko dzīvi. Mātes dziļā ticība, žēlsirdība, mīlestība bija par piemēru kalpošanai Dievam. Vairākas reizes viņš piedzīvo Dievmātes parādīšanos. Gandrīz pusi savas dzīves tēvs Sava pavadīja pasaulē: pabeidza Maskavas inženierceltniecības institūtu, strādāja savā specialitātē. Ieguvis garīgu pieredzi, būdams jau nobriedis, viņš pabeidza Maskavas Garīgo semināru un aizgāja uz klosteri. 1948. gada 25. oktobrī/7. novembbrī piepildījās tēva Savas ilgotais sapnis – Svētās Trijādības Sergija Lavrā viņš pieņem mūka kārtu. 1949. gada aprīlī tiek iesvētīts par diakonu, bet tā paša gada jūlijā par priesteri. 1954. gadā tiek pārcelts uz Pleskavas Pečoru klosteri, kur arī ar nelieliem pārtraukumiem kalpo līdz mūža beigām. Daudzo garīgo bērnu atmiņā tēvs Sava ir palicis kā “Starecs – Mierinātājs”, tīrības, labestības, garīgās gudrības piemērs, kā patiesa gana paraugs. Abata Savas nāves diena ir 1980. gada 14./27. jūlijs.

  • Otrais izdevums izdots 2016.gadā
  • Redakcija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Saīsināts tulkojums no krievu valodas: bijusī LPB Svētās Trijādības katedrāles latviešu draudze
  • Noformējums: Līga Sakse
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs «Eikon»
Vēlos grāmatu saņemt