MIERS UN LĪKSMĪBA SVĒTAJĀ GARĀ – Vitovņicas starecs Tadejs

Par aus­tru­mu re­li­ģis­ka­jiem kul­tiem
Aus­tru­mos un rie­tu­mos iz­pla­tās da­žā­das vil­tus re­li­ģi­ozās mā­cī­bas un fi­lo­zo­fis­kās ide­jas, pie­mē­ram, in­die­šu. Slēp­jo­ties aiz de­vī­zes par tā sau­ca­mo at­brī­vo­ša­nos no mūs­die­nu dzī­ves strau­jā rit­ma, cil­vē­ki sa­vu ner­vu sis­tē­mu “at­brī­vo” ar aus­tru­mu teh­ni­kas pa­lī­dzī­bu. Vi­sus aus­tru­mu kul­tus kon­tro­lē ļau­nu­ma ga­ri, tā ir sa­va vei­da ma­ģi­ja, no ku­ras cil­vē­ki pēc tam ne­spēj at­brī­vo­ties.

Tau­ta tā ne­cies­tu, ja bū­tu no­žē­lo­ju­si grē­kus
Šo­dien mēs sa­vā val­stī un arī vi­sā pa­sau­lē ie­vā­cam sa­vu do­mu un vēl­mju aug­ļus. No ne­la­bām vēl­mēm, ne­la­bām do­mām ne­var ras­ties la­bi aug­ļi, lai dzī­ve mai­nī­tos, ir ne­pie­cie­ša­ma grēk­no­žē­la. Grēk­sūdze ir ne ti­kai tad, kad ejam pie pries­te­ra, ir nepieciešams, lai dvē­se­le at­brī­vo­tos no slik­ta­jām do­mām, no de­pre­si­jas, ku­rā tā ­krīt no sa­ņem­ta­jiem dzī­ves trie­cie­niem. Grēk­no­žē­la – tā ir dzī­ves mai­ņa, vēr­ša­nās pie Ab­so­lū­tā La­bā, at­teik­ša­nās no vis­a ne­pa­rei­zā. Bet šo­dien pat ti­cī­gie ne­tie­cas uz grēk­no­žē­lu, un dēļ tā mēs cie­šam. Ja tau­ta no­žē­lo­tu grē­kus, tad tā šo­dien ne­pie­dzī­vo­tu tā­das cie­ša­nas, jo mū­su do­mas un vēl­mes nes rūg­tus aug­ļus.
Ag­rāk es to ne­zi­nā­ju, bet ta­gad re­dzu, ka vai­nī­gs es­mu es pats, un kā vēl vai­nīgs! Bet ag­rāk es brī­nī­jos, ka svē­tie tē­vi se­vi uz­ska­tī­ja par slik­tā­ka­jiem no vis­iem.

La­bo­si­mies, un iz­glāb­sies dau­dzi no mums bla­kus eso­ša­jiem
Mēs la­mā­jam po­li­ti­ķus, va­ru, bet vi­ņi ir mū­su bēr­ni. Vai­nī­gi esam mēs – ve­cā­kie, ne­vis vi­ņi, ka mēs ne­esam vi­ņiem snie­gu­ši se­ko­ša­nai cie­nī­gu pie­mē­ru. Mēs esam lī­dzī­gi sa­viem ve­cā­kiem, lī­dzī­gi ve­cā­ka­jiem, bet ne­va­rē­jām no vi­ņiem ne­ko daudz ie­mā­cī­ties. Mēs, ve­cā­ki, esam vai­nī­gi, ka ne­esam bēr­nus no­stā­dī­ju­ši uz pa­tie­sā ce­ļa. Tā vie­tā, lai cen­stos iz­mai­nīt ci­tu uz­ve­dī­bu, mums ir jā­sāk ar se­vi. Svē­tie tē­vi sa­ka, ka jā­la­bo ir se­vi, jā­glāb­jas un tad iz­glāb­sies dau­dzi no mums bla­kus eso­ša­jiem. Ir va­ja­dzīgs darbs, lai mēs kļūtu la­bi, klu­si, lai cil­vē­ki mums bla­kus sa­jus­tu mie­ru un klu­su­mu. Jūs jau pa­ši zi­nāt, ka cil­vē­kus mēs va­ram pie­sais­tīt vai at­grūst ar sa­vām do­mām. Ir jā­no­stip­ri­na ti­cī­ba, jā­mai­nās un jā­strā­dā.

Kas ir grēk­no­žē­la?
Grēk­no­žē­la – dzī­ves iz­mai­nī­ša­na.
Kad mūs kaut kas sa­trauc, no­mo­ka mie­ru grau­jo­ši no­do­mi, ir jā­do­das iz­sū­dzēt grē­kus pries­te­rim vai vis­maz kā­dam no tu­va­jiem. Pēc grē­k­sū­dzes uz­reiz kļūst vieg­lāk, jo Dievs mūs ir ra­dī­jis tā, ka mēs esam viens ar ot­ru cie­ši sais­tī­ti. Kad tu­vie jūt līdz­i mū­su cie­ša­nām, mēs gūs­tam mie­ri­nā­ju­mu un spē­ku.
Mums ir jā­mai­nās ga­rī­gi: dzī­ve mūs ļo­ti krop­ļo, un ta­gad mēs re­dzam, ka no tā cieš ne ti­kai mū­su tau­ta, bet arī vis­a pa­sau­le. Bet, ja mēs vēr­sī­si­mies pie dzī­ves avo­ta – Die­va, Viņš sniegs mums spē­kus no­stip­ri­nāt se­vī mie­rī­gas, pil­nas la­bā un mī­les­tī­bas do­mas. Tad arī pa­rā­dī­sies mū­su īs­te­nā grēk­no­žē­la, jo la­bās do­mas, la­bie no­do­mi un mī­les­tī­ba sniedz vis­iem ap­kārt eso­ša­jiem mie­ru un mie­ri­nā­ju­mu.
Lūk, re­dzat, cik sva­rī­ga ir grēk­no­žē­la un dzi­ļa vēr­ša­nās pie la­bā no vis­as sirds, vi­sām jū­tām, do­mām un sa­vie­no­ša­nās ne­šķi­ra­mā mī­les­tī­bā, ar vi­su sa­vu bū­tī­bu, ar sa­vu Ra­dī­tā­ju un Tē­vu. Vien­mēr bū­sim ne­mi­tī­gās lūg­ša­nās, ne­mi­tī­gi lūg­sim Vis­svē­tai Die­va­dzem­dē­tā­jai būt par Aizbildni mums, vār­gajiem un ne­spē­cī­gajiem, lai Vi­ņa pa­lī­dzē­tu mums mī­lēt Kun­gu, iegūt svētlaimi gan šeit, uz ze­mes, gan mū­žī­bā. Jo Dievs ir Mī­les­tī­ba, Prieks un Miers, ar ko ir pie­pil­dī­ta ik­vie­na ra­dī­ba, ku­ra sir­dī mek­lē Vi­ņu.

Kungs mums ir de­vis baus­li: “Go­dā sa­vu tē­vu un sa­vu mā­ti… lai tu il­gi dzī­vo­tu… zemē…” (2. Moz. 20, 12).
Tas ir li­kums. Viņš mums to pa­rā­dī­ja ar Sa­vu pie­mē­ru, kad, pat cie­šot uz Krus­ta, pirms nā­ves rū­pē­jās par Sa­vu Mā­ti, ku­ra pie šī Krus­ta stā­vē­ja. “Sie­va! Redzi, tavs dēls,” (Jņ 19, 26) Viņš Vi­ņai tei­ca, un Sa­vam mī­ļā­ka­jam skol­nie­kam Jā­nim tei­ca: “Redzi, ta­va Mā­te!” (Jņ 19, 27). Ara­mie­šu va­lo­dā, ku­rā ru­nā­ja Kungs, vārds “sie­va” ska­nē­ja daudz cie­nī­gāk ne­kā vārds “mā­te”, bet mēs, to ne­zi­not, do­mā­jam: “Kā gan Kungs va­rē­ja vēr­sties pie Mā­tes – “Sie­va”?” Vai Kā­nā Ga­li­le­jā, kad Die­va­dzem­dē­tā­ja Kris­tum pa­lū­dza sniegt na­ba­ga cil­vē­kiem Sa­vu brī­niš­ķo pa­lī­dzī­bu: “…vī­na vi­ņiem pie­trūkst” (Jņ 2, 3), – “…kas Man ar Te­vi, Sie­va? Ma­na stun­da vēl nav nā­ku­si,” (Jņ 2, 4) Kungs at­bil­dē­ja. Mū­su ska­tī­ju­mā tas skan pat aiz­vai­no­jo­ši, “mā­te” skan kaut kā sil­tāk, mī­ļāk, bet šeit nav ne mi­ņas no ne­cie­ņas, tā ir ie­ras­tā uz­ru­nas for­ma, kā­da ir rak­stu­rī­ga Aus­tru­mos. Tā Kungs arī pē­dē­jā stun­dā pa­rū­pē­jās par Sa­vu Mā­ti. Bet kā­da ir mū­su at­tiek­sme pret ve­cā­kiem? Lai Kungs mums to ne­pie­ļauj. Jau kopš bēr­nī­bas mēs ne­cie­nām tē­vu un mā­ti, bet gri­bam, lai dzī­ve uz ze­mes bū­tu la­ba. Kā gan var būt la­bi, ja mēs baus­li pār­kāp­jam jau no ma­zot­nes? Sods se­ko arī par ze­mes li­ku­mu pār­kā­pu­miem, bet kā gan var pa­likt ne­so­dī­ti De­be­su Li­ku­ma pār­kā­pu­mi, Die­va, ne­mai­nī­gā un mū­žī­gā, Li­ku­ma pār­kā­pu­mi, jo tas ir Die­va Vārds – Gars un Dzī­ve?

Starecs Tadejs, no grāmatas «Miers un līksmība Svētajā Garā»

  • Redakcija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Tulkojums no krievu valodas: Bruno Falks
  • Mākslinieciskais noformējums: Līga Sakse
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs: “Eikon”, 2017
Vēlos grāmatu saņemt