Sirdsskaidrā Igumene Arsēnija

Prieš­vār­ds lat­vie­šu iz­de­vu­mam

2016. gada 21. oktobrī Krievu Pareizticīgā Baznīca atzina igumeni Arsēniju par sekošanas cienīgu piemēru un pamatoti pieskaitīja godināmo svēto pulkam, tāpēc grāmatas nosaukumā veicām nelielu korekciju.

Ņemot vērā Kristus vārdus: “Ja gribi būt pilnīgs…” (Mt 19, 21), māte Arsēnija jau kopš jaunības ar visu savu dvēseli tiecās uz to. Dieva un Debesu valstības meklējumi, dzīvā saikne ar Kristu padarīja viņu par sava laika vienu no lielākajām garīgajām autoritātēm. Viņas spriedumos ieklausījās ne tikai parasti ticīgie, ne tikai mūku kārta, bet arī garīdznieki, pat bīskapi. Igumenes Arsēnijas mantojums – viņas dzīves gājums, vēstules, piezīmes – mūsdienu mūķenēm un klostera priekšniecēm ir kā ābece, kā atslēga mūku dzīves un Evaņģēlija pareizai izpratnei. Viņas garīgās pamācības un atziņas pilnībā sasaucas ar autoritatīvāko
un atzītāko Pareizticīgās Baznīcas svēto tēvu mācību.

Te būtu vietā Svēto Rakstu vārdi, ka Kristū “nav ne vīrieša, ne sievietes” (Gal. 3, 28). Lai gan pasaule šo patiesību traktē sagrozīti, pa savam, bet būtība taču ir tik skaidra – sievietei un vīrietim ir pilnīgi vienādas iespējas nonākt līdz garīgai pilnībai, sievietei nav jākāpj uz kanceles, lai kļūtu Dievam tuvāka un tīkamāka. Mūsdienu problēma ir tā, ka cilvēki pēc garīgās pilnības netiecas. Tas arī raksturīgs laikam, kurā dzīvojam, – degradācija, garīgais analfabētisms un plaģiātisms.

Igumene Arsēnija dod to garīgo atziņu kopumu, bez kura dvēseles pestīšana ir apgrūtinoša un pat nav iespējama. Tas ir ļoti svarīgi garīgo juku laikos, kādus piedzīvojam pašreiz un, domājams, vēl lielākus piedzīvosim tuvākajā nākotnē.

Igumenes Arsēnijas mantojums ir arī viņas vadībā un iecerē celtie dievnami, viņas rokām raktās pazemes alas 365 metru garumā, kas simbolizē Kristus ceļu līdz Golgātai, pazemes baznīca. Brīnumainā kārtā, neskatoties uz padomju vajāšanām un tuvo frontes līniju, Otrā pasaules kara laikā nesagrauta palika Kazaņas Dievmātes baznīca. Padomju laikos, 20. gs. 30. gados klostera alas tika aizbērtas, bet 40 gadus vēlāk vietējie iedzīvotāji tās atraka. Pazemes cellē, kurā lūdzās māte Arsēnija, atrada akmens plātni, uz kuras nevar nepamanīt plaukstu un ceļgalu nospiedumus. Šo akmeni mūķenes nosauca par Asaru un Grēknožēlas akmeni. Tas nonāca zinātnieku un speciālistu rokās, kuri nespēja noteikt akmens sastāvu. Tā struktūra ir izmainīta, it kā tas būtu pārkausēts ar pasaulē nezināmas tehnoloģijas palīdzību. Padomju laikos no klostera izdzītās mūķenes liecināja, ka dziļas un sirsnīgas lūgšanas laikā mātei Arsēnijai uz šī akmens parādījās pati Dievmāte.

Virspriesteris Jānis Kalniņš

  • Redakcija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Tulkojums no krievu valodas: Bruno Falks
  • Mākslinieciskais noformējums: Artūra Letūra birojs
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs: “Eikon”, 2018

Grāmata izdota ar Svētmocekļa Rīgas Jāņa Pareizticīgo biedrības, Sieksātes Svētās
Trīsvienības sieviešu kopienas un Pēterupes evaņģēliski luteriskās draudzes Vīru kopas
atbalstu

Grāmatas vākam izmantots sirdsskaidrās mātes Igumenes Arsēnijas fotoattēls

Vēlos grāmatu saņemt