Sirdsskaidrais Siluāns

“Doma par kristiešu vājumu ir dziļi nepareiza. Svētajiem ir spēks, tie varētu valdīt pār cilvēkiem, pār masām, bet viņi iet pa pretējo ceļu: viņi kļūst par brāļu kalpiem un caur to iemanto tādu mīlestību, kura pēc savas būtības ir nezūdoša. Tādā veidā viņi gūst uzvaru, kas pastāvēs mūžīgi, turpretī ar spēku iegūta uzvara nekad nav pastāvīga un pēc savas būtības ir cilvēces negods, bet ne slava.”

* * *

“Svētie dzīvo no Kristus mīlestības, kura ir Dievišķais spēks, kas vada un uztur pasauli, un tādēļ viņu lūgšanai ir ļoti liela nozīme. Piemēram, svētais Barsanu js liecina, ka viņa laikā trīs vīru lūgšana novērsa pasaules katastrofu. Pateicoties pasaulei nezināmiem svētajiem, izmainās vēsturisko un pat kosmisko notikumu secība. Katrs svētais ir kosmiska rakstura parādība, kuras nozīme pārsniedz zemes vēstures mērogus un ieiet mūžībā. Svētie ir zemes sāls; viņi ir zemes esamības jēga, viņi ir tas auglis, pateicoties kuram tā tiek saglabāta. Bet, kad zemei vairs nebūs svēto, tai zudīs spēks, kas attur pasauli no katastrofas.”

Svētais Atona kalns ir viens no lielākajiem Pareizticības centriem. Jau vairāk nekā tūkstoš gadu patvērumu šeit ir atraduši mūku dzīvesveida cienītāji. Tas ir kā viens liels klosteris. No seniem laikiem Atons ir apvienojis vienā saimē dažādu tautību pareizticīgos. Svētais kalns ir lielākā askēzes skola.

Katru reizi, kad Baznīcai draudēja briesmas no dažādām viltus mācībām, Atona mūki droši uzstājās par patiesību. Pareizticīgā Baznīca tic, ka Svētais Atona kalns atrodas sevišķā Dievmātes patvērumā. Svētā tradīcija liecina, ka pēc Pestītāja augšāmcelšanās un pacelšanās debesīs apustuļi izgāja sludināt Evaņģēliju. Arī Dievmātei pēc Dieva gribas tika sava daļa – Atona kalns. Neviens nekad nav varējis iznīcināt uz šīs svētās vietas Pareizticības hegemoniju.

Atons ir vieta, kur atbildes uz būtiskākajiem un vitāli svarīgiem dzīves jautājumiem ir atraduši neskaitāmi Dieva meklētāji – “es meklēju Viņu, ko tā mīl mana dvēsele” (Augstā Dziesma 3, 1). Daudzi no tiem ir sasnieguši garīgo pilnību (Mt 5, 48). 1987. gada 26. novembrī Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs kopā ar divpadsmit bīskapiem pasludināja: “… Sinodes sēdē ir nolemts, tā ir pavēle un rīkojums Svētajā Garā, ka ar šo dienu Atona kalna mūks Siluāns ir pieskaitīts Baznīcas svēto gara cīnītāju pulkam un viņa piemiņas diena tiks atzīmēta katru gadu 24. septembrī, viņa nāves dienā.”

Nesen kļuvis zināms, ka Konstantinopoles patriarhātā tiek izskatīts jautājums arī par šīs grāmatas autora arhimandrīta Sofronija kanoni- zēšanu. Tēvs Sofronijs, sirdsskaidrā Siluāna māceklis, piedzīvoja garu mūžu – 97 gadus. Ievērojamu dzīves daļu un mūža nogali viņš pavadīja Lielbritānijā Eseksas grāfistē savā dibinātajā (1959. gadā) Svētā Jāņa Kristītāja klosterī. Arhimandrīts Sofronijs pazīstams arī ar citām savām grāmatām – “Par lūgšanu”, “Redzēt Dievu, kāds Viņš ir”, kas tulkotas daudzās valodās. Dieva mierā aizgājis 1993. gada 11. jūlijā.

Virspriesteris Jānis Kalniņš

  • Otrais, papildinātais izdevums izdots 2016.gadā
  • Redakcija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Tulkojums no krievu valodas: bijusī Svētās Trijādības katedrāles latviešu draudze
  • Noformējums: Līga Sakse
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs «Eikon»
Vēlos grāmatu saņemt