Tēvs Arsēnijs

Grāmata “Tēvs Arsēnijs” neskaitāmu cilvēku dzīvēs bijis garīgs apvērsums. Neticīgo sirdis atvērušās ticībai, remdenie kļuvuši dedzīgi. Grāmata ir literārs darbs, kura pamatā ir reāla ticības varoņa un vieda stareca garīgās un fiziskās dzīves krusta ceļš. Taču teksts satur ne tikai šī sirdskaidrā tēva dzīves notikumus, bet plašu liecību klāstu, kas mākslinieciski “iegleznots” dzīvi uzrunājošajā darbā. Latviešu valodā grāmata “Tēvs Arsēnijs” trijās pirmajās daļās izdota 2000. gadā. Izdevums jau sen pilnībā izgājis gan ticīgo, gan līdz grāmatas lasīšanai vēl ne tik ticīgo tautā. Patreiz izdošanai latviešu valodā tiek gatavots grāmatas pilnīgs variants visās piecās daļās.

Virspriestera Vladimira Vorobjova priekš­vārds ce­tur­ta­jam iz­de­vu­mam

Pēc pirm­ā “Tēvs Ar­sē­nijs” grā­ma­tas iz­de­vu­ma ir ap­ri­tē­ju­ši sep­ti­ņi ga­di. Šai lai­kā tā ti­ka ne vie­nu vien rei­zi iz­do­ta at­kār­to­ti krie­vu va­lo­dā, trīs rei­zes grie­ķu va­lo­dā, di­vas rei­zes an­gļu va­lo­dā, tiek ga­ta­vots iz­de­vums arī ci­tās va­lo­dās. Tās lab­vē­lī­gā ie­tek­me uz mū­su līdz­gait­nie­ku dvē­se­lēm ir mil­zī­ga, dau­dzi pa­tei­co­ties šai grā­ma­tai kļu­vu­ši kris­tie­ši.

Ta­ču at­ra­dās arī skep­ti­ķi, ku­ri pat pre­sē pa­zi­ņo­ja, ka grā­ma­ta “Tēvs Ar­sē­nijs ir ro­māns, ku­ra gal­ve­nais va­ro­nis ir vei­dots sa­kom­pi­lē­jot da­žā­dus tē­lus, bet stās­ti, no ku­riem tā sa­stāv, – māk­sli­nie­cisks iz­do­mā­jums. Šīs Die­va no­do­ma pie­ļau­tās šau­bas sku­bi­nā­ja cil­vē­ku, kurš per­so­nī­gi pa­zi­na tē­vu Ar­sē­ni­ju, Vladimi­ru Vla­di­mi­ro­vi­ču Bi­ko­vu, uz­rak­stīt sa­vas at­mi­ņas, kas ie­kļau­tas paš­rei­zē­jā iz­de­vu­mā kā Pēc­vārds.

Tēvs Ar­sē­nijs sa­vas dzī­ves pē­dē­jos ga­dus ne­mi­tī­gi svē­tī­ja sa­vus ga­rī­gos bēr­nus pie­rak­stīt pie vi­ņa at­brau­ku­šo ga­rī­go bēr­nu stās­tī­ju­mus un arī vi­ņa pa­ša at­mi­ņas, ku­ras stās­tī­ja par to, kā Dievs pa­lī­dzē­jis ie­gūt ti­cī­bu un no­stai­gāt dzī­ves ce­ļu. Sta­recs iz­tei­ca pār­lie­cī­bu, ka ar lai­ku šie pie­rak­sti pa­lī­dzēs ci­tiem cil­vē­kiem at­rast Die­vu un iz­tei­ca vē­lē­ša­nos, lai nā­ko­šais ap­ko­po­jums tik­tu no­saukts “Ceļš uz ti­cī­bu”.

Ar šā­du no­sau­ku­mu ti­ka uz­dru­kā­ta grā­ma­tas IV da­ļa tre­ša­jā iz­de­vu­mā, kurš ti­ka iz­dots 1998. ga­dā. IV da­ļas ma­te­ri­ālus bi­ja ap­ko­po­jis un no­de­vis Pa­reiz­ti­cī­ga­jam Svja­to-Tih­vi­nas Te­olo­ģis­ka­jam In­sti­tū­tam V. V. Bi­kovs. Ta­ču Vla­di­mirs Vla­di­mi­ro­vičs zi­ņo­ja, ka ir vēl at­mi­ņas, kuru au­to­ri vai to pēc­te­či pa­gai­dām nav de­vu­ši pub­li­cē­ša­nai. At­bil­dot uz mū­su pa­stip­ri­nā­ta­jiem lū­gu­miem Vla­di­mirs Vla­di­mi­ro­vičs at­kal sā­ka ne­at­lai­dī­gi pie­ru­nāt vēr­tī­go rok­rak­stu īpaš­nie­kus dot tos jaunajam izdevumam.

Tā ra­dās grā­ma­tas piekt­ā da­ļa, ko mēs no­sau­cām “Mī­li sa­vu tu­vā­ko”. Tā sa­tur 16 ie­priekš ne­iz­do­tus gan tē­va Ar­sē­ni­ja gan no­met­nē bi­ju­šo ga­rī­go bēr­nu stās­tus. Tajos ir daudz jaun­u zi­ņu par t. Ar­sēn­ja dzī­viLai mūs ne­iz­brī­na tik veikla un stingra kon­spi­rā­ci­ja – jaun­ajos at­mi­ņu stās­tos tiek stās­tīts, kā dzī­vo­ja tē­va Asē­ni­ja ga­rī­gā kop­ie­na va­jā­ša­nu ga­dos un vi­ņa pē­dē­jā dzī­ves pe­ri­odā Di­ža­jā Ros­ta­vā, kā mā­cī­jās sar­gāt sa­vu no­slē­pu­mu. Šis no­slē­pums vēl ta­gad nav pil­nī­gi at­klāts-mēs ne­zi­nām kāds bijis tē­va Ar­sē­ni­ja īs­tais vārds pa­sau­lē, ne­at­ra­dām diev­nama nosaukumu, ku­rā viņš kal­pojis Mas­ka­vā. Bet mēs esam pa­tei­cī­gi Die­vam par svē­tī­bas dā­va­nu ņemt da­lī­bu ša­jā ie­vē­ro­ja­mā sta­re­ca un brī­niš­ķī­gā brī­num­da­rī­tā­ja di­ža­jā pas­to­rā­la­jā ga­rī­ga­jā cī­ņā, kurš ir tik tuvs mums lai­ka zi­ņā.