Valaamas stareca vēstules 1939 – 1956

116. vēstule 13. 04. 1956.

Dievmīlošais tēvs!

Saņēmu Jūsu vēstuli un Jūs rakstāt, ka Jums neveicās ar garīgo dzīvi, lūgšanas tiek pārtrauktas, uzbrūk grūtsirdība, slinkums, sausums un viegls izmisums.
Šajā īslaicīgajā dzīvē savādāk pat nevar būt: nākas pārdzīvot dažnedažādas likstas, kā kuģītim jūrā – te vēji, te lieti, te vētra, pie tam tāda, ka masti brakšķ; tā vien gaidi, ka neuzlido uz zemūdens klintīm. Šādos grūtos brīžos lietderīgi ir doties pastaigā pa mežu, un palūkoties, kā no egles uz egli lec vāveres un putniņi dzied slavas dziesmu Kungam. Vien nabaga cilvēks padodas nomāktībai un skumjām. Vēl ir derīgi ar kādu aprunāties. Bet šo smago stāvokli ārstē – pacietība, lūgšanas un laiks. Vēl tevi mulsina vecie ieradumi un tu ļoti noskumsti. Un smagi par tiem pārdzīvo, tomēr padoties grūtsirdībai nevajag.

Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks saka: “Bieži vien vecie ieradumi mokošā veidā uzveic mūs un tos, kuri apraud savus grēkus; un tas nav nekāds brīnums. Teiktais par likteņiem un krišanu mums ir tumša lieta un nevienam prātam to neizprast. Vēl nešausminies, ja kritīsi katru dienu un nenovērsies no Dieva ceļa, bet vīrišķīgi turies un bez šaubām, eņģelis, kurš tevi sargā, atalgos tavu pacietību.

Sirdsskaidrais Mozus saka: “Spēks cīnīties par tikumības sasniegšanu slēpjas tajā, lai nekristu mazdūšībā, kad gadīsies krist, bet no jauna turpini savu ceļu: tikai eņģeļiem ir raksturīgi nekrist”.

Lūk, ko saka svētais Efraims Sīrietis: “Svētcīnītājam ir jāzina arī šis: par cik dvēsele atrodas nesalīdzinoši augstāk par miesu, par tik dvēseles tikumi, it īpaši dievišķie un dievlīdzīgie ir augstāki par miesas tikumiem un dvēseles netikumi ir smagāki un pazudinošāki par miesiskajiem, kaut gan nezinu kādēļ tas daudzu prātiem paslīd garām. Izvairās no dzeršanas, netiklības, zagšanas un citiem šiem tuviem netikumiem (kā tie, no kuriem daudzi baidās un sargājas): bet vienaldzīgi pret dvēseliskiem netikumiem, kas daudz būtiskāki – skaudība, ļaunatminība, augstprātība, viltus un visa ļaunuma sakne – mantkārība”. Dažiem tas varētu būt nesaprotami un nepieņemami, bet sirdsskaidrais ir teicis taisnīgi, jo viņš salīdzina dvēseliskos netikumus ar miesiskajiem. Bet dievišķā tikumība ir mīlestība, jo Dievs ir mīlestība (1. Jņ. 4, 16).

Šo es Jums rakstu nevis žēlojot, bet zināšanai, lai garīgo dzīvi izprastu plašāk. Vairāk par visu centies visu laiku saglabāt mieru; bet lai būtu mierīgs izvairies no visām svešām lietām, neiesaisties nekāda veida tukšās sarunās, avīžu lasīšanas un ziņu klausīšanās. Svētie tēvi ir teikuši: “Mūks nekad neatgriezīsies cellē tāds, kāds bija no tās iznākot”. Bet par avīzēm un ziņu klausīšanos pat runāt nav vērts.

Ja gadīsies kāds pārpratums – raksti; pacentīšos atbildēt, cik nu Kungs mani, grēcīgo, apskaidros. Man jau ir 83 gadi un pateicos Dievam, jo man ir divi mierinājumi: pirmais – gaišas acis, varu brīvi rakstīt, un otrais – varu pats sevi aprūpēt, bet par slimībām paklusēšu.

Lūdzu Jūsu svētās lūgšanas.

  • Redakcija, kompilācija, makets: virspriesteris Jānis Kalniņš
  • Tulkojums no krievu valodas: Bruno Falks
  • Mākslinieciskais noformējums: Līga Sakse
  • Korekcija: Ināra Stašulāne
  • Izdevējs: “Eikon”, 2018

Grāmata izdota ar Svētmocekļa Rīgas Jāņa Pareizticīgo biedrības un Sieksātes Svētās Trīsvienības sieviešu kopienas atbalstu

Grāmatas vākam izmantota stareca shiigumena Jāņa (Aleksejeva) fotogrāfija

Vēlos grāmatu saņemt