SVĒTAIS KRUSTS

Dievviedais arhimandrīts Kleopa (Ilie, 1912-1998) plaši pazīstams kā izcils rumāņu mūku kārtas garīgtēvs un daudzu laju padomdevējs, kas pēc garīgas palīdzības pie viņa nāca tūkstošiem. Piedāvājam lasītājiem fragmentus no viņa krieviski publicētās grāmatas “Dvēseles vērtība”, kas klajā nāca Pretīmņemšanas klostera izdevniecībā.

«Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.». (1 Kor.1:18)

Katru reizi, dzirdot vārdu “Krusts”, neuztveriet to kā neprātīgi sektanti – kā baptisti, adventisti, evaņģēlisti, pentekosti, nācarieši, nožēlnieki, fjodorieši, Jehovas liecinieki un visādi citādi pasauli pārpludinājušie sektanti, kas, trakojot visās malās, dievzaimojošu sektantu mēlēs posta Dieva Vārda druvu.

Nedomājiet par Svēto Krustu kā viņi, bet saprotiet un atcerieties, ka vārdam “Krusts” piemīt divējs spēks un divējs noslēpums. Divējs ir Krusts un divēja ir Krusta nozīme.

Neizprotiet Svēto Krustu tā, kā šie aprobežotie un negudrie, kas negrib pagodināt glābjošo Kristus Krustu, kā par to raksta apustulis Pāvils. Lai viņi zaimo, jo sātans tos aptumšojis, uzlicis zīmogu vispirms to pierēm – tur, kur smadzenes, lai tie neticētu. Viņš uzlicis zīmogu to labai rokai, lai tie to nepaceltu pie pieres un neapzīmētu sevi ar glābjošo visgodājamā un dzīvudarošā Kristus Krusta zīmi.

Tāpēc ziniet, ka divējs ir cilvēks un divējs ir Svētais Krusts. Vai tad neredzam cilvēkā vienas būtības divas dabas? Viena ir redzama, proti, miesa, otra ir neredzama, proti, dvēsele, jo tās daba ir neredzama. Tā jāsaprot arī Krusts.

Viens Krusts ir materiālais, redzamais, bet otrs – noslēpumainais, mistiskais un neredzamais, ko mēs nesam savās sirdīs. Svētajā Evaņģēlijā dzirdam, ka tiek runāts šādi: «pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.» (Jņ.19:25)

Dzirdi? Viņas stāvēja līdzās Viņa Krustam. No tā jāsaprot, ka stāvēt pie Viņa Krusta nenozīmē stāvēt līdzās garīgajam krustam, bet materiālajam, Kristus koka Krustam, kuram līdzās stāvēja Kunga Māte, Kleopas Marija un Marija Magdalēna.

Kad izdzirdēsiet: «kāp no krusta zemē» (Mt.27:40), tad arī šeit tiek domāts Kristus koka Krusts, pie kura Viņš bija pienaglots. Un kad dzirdēsiet: «Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.» (Jņ.19:16–17), – tāpat sapratīsim to kā vielisko krustu. To Glābējs nesa uz muguras.

Un kad dzirdēsiet kā ebreji gāja pie Pilāta un tam prasīja: «Mēs lūdzam tevi, satriec lielus krustā sistajiem, lai mēs tos noceltu un lai sabata dienā tie nepaliktu pie krusta.» (skat.Jņ.19:31), – jo liela nozīme bija tai jūdu sabata dienai, tad arī šeit sapratīsim to kā koka, ne garīgo krustu.

Bet kad dzirdēsi Kristu, Evaņģēlijā sakot: «Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt», — proti, mīlestību uz sevi, kas ļoti sasaista mūs visus, — «ņemt savu krustu un sekot Man» (Мt.16:24), – tad šeit to saprotam kā garīgo krustu, kuru pirms visiem ne uz saviem pleciem, bet savā dvēselē uzņēmās nest mūsu Glābējs Jēzus Kristus.

Kad dzirdēsiet Mateja evaņģēlista rakstīto: «kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.» (Mt.10:38), – to saprotiet ne kā koka krustu, bet kā garīgo, neredzamo krustu.

Un tā, ņemiet vērā, ka Kristus nesa divēju krustu. Vienu dvēselē: ciešanas, pacietību, visdziļākās sāpes, apkaunojumus, apspļavas, skumjas un bēdas. Un viss, ko Viņš nesa dvēselē, kopā veidoja mūsu Kunga Dieva un Glābēja Jēzus Kristus garīgo krustu. Bet otru, koka krustu, Viņš nesa uz Saviem pleciem un pēc Savas gribas ļāvās sevi pie tā pienaglot, lai glābtu pasauli.

Arī svētais apustulis Pāvils nesa divēju krustu: «Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu» (Gal.6:14). Taču viņš nesa arī citu krustu, kā pats sacīja: «darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā. Ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā. » (2.Kor.11:27,26).

Un tā, kad sektanti jums uzbrūk Svētā Krusta dēļ, ziniet, ka tie atzīst tikai otro – ciešanu krustu, ne materiālo. Turpretī mēs pieņemam arī pirmo, jo to nesa Kristus. Uz Saviem pleciem koka Krustu, bet Savā dvēselē ciešanu Krustu Viņš nesa līdz pat krusta nāvei.

Krusts – tā ir uzvara, Krusts – tas ir Kristus karogs, Krusts – tas ir ierocis, ar ko Kristus satrieca elles un nāves varu. Tāpēc apsēsts un trejkārt nolādēts ir tas, kas nepagodina visgodājamo un dzīvudarošo Kristus Krustu!

Divējs ir cilvēks un divēju tam jānes krustu, kā norāda Sīrijas svētais Ēfraims un Jeruzālemes svētais Krils, kas saka: «Ak, kristieti, nekādu lietu neuzsāc, kamēr neesi apzīmējis sevi ar svētā krusta zīmi. Kad dodies ceļā, kad sāc darbu, kad dodies uz mācībām, kad esi viens vai kad esi ļaudīs – ar svētā krusta zīmi apzīmē savu pieri, savu miesu, savas krūtis, savu sirdi, savas lūpas, savas acis, savas ausis, un lai viss, kas tavs, tiek apzīmogots ar elli uzvarējušā Kristus zīmi. Tad vairs nebīsies no apvārdošanas, no lāstiem un burvestībām. Jo no krusta spēka tas viss izkūst kā vasks ugunī un tiek samalts kā putekļi, ko vējš dzenā.» (Ps.18:43)

Un tā, sākumā mēs atgādinājām par krusta nozīmi, bet pēc tam teicām par divējo krustu – materiālo un garīgo.

Arhimandrīts Kleopa (Ilie)

Tulkots no Pravoslavie.Ru 

Komentāri (0)

Ierakstiet komentāru

Jūsu e adrese netiks publicēta. Obligāti aizpildāmais atzīmēts *