Klajā nāk grāmata «Virspriesteris Jānis Jansons»

Viena no spēcīgākām un gudrākām personībām ne tikai Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) vēsturē, bet arī visas Latvijas valsts pastāvēšanas laikā bija virspriesteris Jānis Jansons. Viņa piemiņa ir cieši saistīta ar Rīgas un visas Latvijas svētmocekļa Jāņa Pommera vārdu. Zīmīgi ir tas, ka šo abu spēcīgo personību garīgajā izaugsmē savu artavu ielicis arī sirdsskaidrais Kronštates Jānis.

Grāmata nosacīti dalās divās daļās. Pirmā daļa ir publikācijas par virspriesteri Jāni Jansonu. Liela pateicība virspriestera Jansona mazmeitām, Irīnai Veisbārdei un Marinai Sevastjanovai, kas turēdamas cieņā vectēva piemiņu, atstājušas nākamām paaudzēm savas atmiņas un liecības. Katrs raksts izgaismo tēva Jāņa izcilo garīdznieka personību no savas puses, bet ir fakti, kas publikācijās atkārtojas. Lai nesabojātu kontekstu, nolēmām rakstus nesaīsināt. Kā pēdējo šajā daļā ielikām saglabājušos liecību “Draugus pazīstam nelaimē” par dievkalpojumu Pēterburgas pareizticīgo latviešu draudzē, kuru latviešu valodā vadīja metropolīts Pitirims, piekalpojot tēvam Jānim, kurš bija šīs draudzes dibinātājs. Uz dievkalpojumu ieradās ne tikai pareizticīgie, bet arī citu konfesiju latvieši. Tas ir vienīgais zināmais pareizticīgo latviešu draudzes apraksts Krievijā. Raksts ir vērtīgs arī ar to, ka atklāj tā laika vēsturiskos apstākļus.

Otrā daļa balstās uz paša virspriestera Jāņa Jansona svētrunām, uzrunām, lekcijām, rakstiem, kas publicēti dažādos garīga satura izdevumos. Tā nav izlase, bet viss, ko patreiz spējām savākt. Piedāvāto materiālu centāmies sakārtot pirmām kārtām jau tematiski, sākot ar rakstiem par LPB un Latvijas valsts vēsturi, kā pirmo ieliekot tēva Jāņa rakstu–atmiņas par svētmocekli Jāni Pommeru, kas nopublicētas brošūrā “Augstisvētītā, mocekļa nāvē mirušā Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Jāņa piemiņai. † 12. oktobrī 1934. g.”, turpinot ar dažādām tā laika garīgajām aktivitātēm, uzrunām Jaunajā gadā, Kristus Piedzimšanas un Augšāmcelšanās svētkos un beidzot ar tīri teoloģiskiem rakstiem. Centāmies saglabāt arī tā laika valodas īpatnības.

Tāda garīga līmeņa garīdzniekus kā Jānis Jansons mūsdienās diemžēl gandrīz nesastapt. Viņš, Kristus mīlestības vadīts, aiz cieņas pret kaimiņu tautu, lai kalpotu vienai nelielai igauņu draudzītei, iemācījās igauņu valodu. Kurš gan no pareizticīgo krievu garīdzniekiem mūsdienās atjaunotajā brīvajā Latvijā pārvalda latviešu valodu? Tādus var uz pirkstiem saskaitīt. Latvietim nav pat kur aiziet uz grēksūdzi. Kur palikusi Kristus mīlestība, kurš ielūzušu niedri nesalauzīs un kvēlojošu dakti neizdzēsīs (Mt 12, 20). Arī mācības LPB Garīgajā seminārā notiek tikai un vienīgi krieviski kā plašajā Krievijā. Pat cara laikos, kad Latvija skaitījās viena no Krievijas guberņām, par pareizticīgo garīdznieku nevarēja tikt iesvētīts tas, kas nezina latviešu valodu.

Komentāri (0)

Komentēšana atslēgta.