Svētais Rīgas Jānis ※ Piesaucu pār dārgo tautu un valsti Dieva svētību ※

Sv.Rīgas Jāņa uzruna 1923. gada 18. novembrī

Sveicinu jūs, dārgie ticības brāļi un līdzpilsoņi, tautas svētkos, valsts svētkos. Piesaucu pār dārgo tautu un valsti Dieva svētību. Novēlu tautai un valstij visu, kas var veicināt un kuplināt tautas un valsts spējas, veiksmi, vispusēju labklājību, bet it īpaši sirsnīgi, Dievu lūgdams, novēlu mīļai Latvijai, lai ikkatra pilsoņa un pilsones sirdī, lai ikkatrā ģimenē, ikkatrā sabiedrībā un savienībā, lai Latvijā kopumā dziļi iesakņojas, pieņemas plašumā un spēkā Dieva valstība, kas ir vienīgais tautu un valstu, ģimeņu un atsevišķu personu patiesas labklājības, krietnības, tikumības, vispusējas svēti košas attīstības pamats.

Tālu, tālu no mums ir tas laiks un tā zeme, kur Kristus bija sējis pirmo Dieva valstības sēkliņu. Sēkliņa uzdīga. Dīglis pieņēmās spēkā, un tagad mūsu acu priekšā ir varens augs, kas ar savām milzu saknēm dziļi pārņēmis un apjozis visu zemi, kas ar saviem ziedainiem un auglīgiem zariem apēno, apsmaržo un garīgi uztur milzu tautas un valstis, kura svētā paēna, smarža un augļi dod svētīgu atspirdzināšanu, spēkus svētam darbam un veiksmi svētos pasākumos. Pat Kristus valstības pretinieki ir spiesti atzīt, ka šis augs ir Dieva augs, ka viņu pabalsta pārdabīgi, dievišķi spēki, ka cīņa pret viņu ir bijusi un paliek veltīga. Tās valstis un tautas ir bijušas spēcīgas un varenas, kas savus spēkus smēlušas no šā Dieva auga. Lai minam šeit tagadējo visu vareno Angliju un Savienotās Valstis. Sāka nīkuļot un nīkt lielā krievu tauta un valsts, kas pameta Sv. Dieva auga pavēni.

Caur ko tad Kristus valstība dara spēcīgas un varenas tās tautas, valstis un personas, kas sevi viņai atdod, kas savā dzīvē viņu sirsnīgi uzņem? Viņa tās pārdzemdē un pārveido Kristus Garā, pēc Kristus parauga. Šo pārdzemdēšanas un pārveidošanas darbu Kristus tēlo līdzībā par raugu un rūgšanu. Milti – nedzīva, pasīva masa, puteklītis blakus puteklītim, guļ milti nekustīgā vienaldzībā. Bet, kad šinī masā ieliek raugu, raugs mazpamazām pārņem visu miltu masu līdz pēdējam puteklītim (atomam), padara to aktīvu, rūgstošu, pārdzemdē, pārveido to, dod tai citu nokrāsu, smaržu, nozīmi. Līdzības milti, miltu puteklīši ir cilvēki, viņu sabiedrības, valstis, tautas, visa cilvēce. Svētais Kristus Evaņģēlijs ir tas raugs, ko Dieva roka ir metusi šajos pasaules putekļos. Debešķīga rauga iespaidā šie puteklīši un to savienības pārdzimst, pārveidojas, top par jaunu labāku būtni (Mt.13,33).

Ieskatieties pagātnē, vēsturē. Līdz Kristum pagāniskā cilvēka, pagānisko tautu un valstu dzīve bija tumsas un grēka dzīve. No šīs svētās vietas un šinī svinīgā brīdī es neiedrošinos celt jūsu gara acu priekšā tās nekrietnības, nešķīstības, netiklības, neprātības ainas, kādas ir uzglabājusi vēsture un vecā dzeja. Šeit atgādināšu tikai to, ko stāsta mums par pagānību un pagāniem Svētie Raksti: “Dieva patiesību tie ir pārvērtuši melos… sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši… tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netiklību, mantkārību, ļaunprātību, iestiguši skaudībā, slepkavībās, ķildās, viltībā, ļaundabībā, kļuvuši par mēlnešiem un neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem un varmākām, augstprāšiem, balamutēm, ļaunumu izgudrotājiem, vecāku nicinātājiem, pilni bezprāta un nepastāvības, cietsirdības un nežēlības. Pazīdami Dieva taisno likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo” (Rom. 1, 25-32). Par cilvēka personības cieņu un vērtību tiem nebija nekādas saprašanas. Tie šķiroja cilvēkus vergos un brīvos, turklāt pat augstākie pagānības prātnieki vergu uzskatīja par darbarīku, pielīdzināja darba lopam, kā zvērus tos medīja, kā lopus tos pirka un pārdeva, mocīja darbos un izpriecās un nonāvēja tos arī kā lopus. Pat tāds prātnieks kā Aristotelis kautrējas atzīt vergā cilvēka personu un dēvē tos ar zinātnisku nosaukumu “vīrišķa miesa” (vergs), “sievišķa miesa” (verdzene). Tiešām cietsirdīga un nežēlīga ir bijusi šī pagānība. Un kur tai bija smelties augstākus jēdzienus un rīcības paraugus? No “dieviem”? Palasiet senatnes dzejniekus, rakstniekus, palasiet slavenā Lukiāna “Dieva runas”, un jūs redzēsiet, ka arī šo pagānu dievināmām fantāzijas būtnēm piemīt gan skaudība, gan greizsirdība, gan atriebība, gan rupjas kaislības, gan visas citas tās pašas netiklības un neprātības, kas ir pagāniem, tikai plašākā apjomā. No saviem dieviem un viņu kalpiem tie varēja smelties tikai neprātību, netiklību, cietsirdību un nežēlību.

Ieskatieties vēlreiz vēsturē un pavērojiet, kā Kristus valstības gars un spējas visu to pārdzemdē, pārveido, pārvērš. Kur tikai Kristus valstības gars sāk dvest, kur tikai Kristus mācības graudiņš krīt sirdī un prātā, kur tikai Kristus dzīves paraugs sāk spīdēt, tūdaļ sākas lēnīga, mierīga, bet neapturama pārdzimšanas rūgšana. Kur viss bija nebrīvs un sastindzis, rodas svēta, rosīga dzīvība un attīstīdamās kāpj līdz visaugstākiem augstumiem. Kur bija neaprobežota miesas kundzība un vara, tur tagad mostas un plaukst gara dzīve. Lepnība pārdzimst pazemībā, ļaunsirdība, cietsirdība, nežēlība pārdzimst mīlestībā, žēlsirdībā, līdzjūtībā. Kas bija zemisks, top debešķīgs. Kas bija cilvēcisks, top dievišķīgs. No plēsīga muitnieka Kristus Gars dzemdē Dieva valstības sludinātāju, no sīva vajātāja Saula izveidojas mīlestības varonis Pāvils, no slepkavnieka – padevīgais dieva bērns…

Paši Kristus valstības nīdētāji un vajātāji atzīmē tās dzīvinošo, pārdzemdējošo, visu daiļinošo spēku. Novērodami vakarējo pagānu, šodien kristīgo savu līdzcilvēku dzīvi, viņi brīnījās. Plīnijs rakstīja imperatoram Trajānam, kā kristīgie zem zvēresta apsolot cits citam atturēties no visa ļauna un grēcīga: no zādzības, maukošanās, plītēšanas, viltības, apņemdamies neatlaidīgi turēties pie taisnības un uzticības. Pēc sīkas izmeklēšanas Plīnijs pie kristīgiem neatradis nevienas citas vainas kā tikai to, ka viņi ir kristīgi (Plīnijs. 97. vēst.7. p). Plaši izslavētais Kristus draudzes apsmējējs Lukiāns rakstīja par kristīgiem: “Viņu pirmais likumdevējs (Kristus) iedvesis viņos pārliecību, ka viņi visi savā starpā brāļi. Kad kas draud kristīgiem, tad viņi visi uzstājas par apdraudēto interesēm un nekāds spēks nevar viņus atturēt no pienākuma izpildīšanas” (Lukiāns. Par Perigrina nāvi, 13). Slavenais senatnes zinātnieks ārsts Galēns (arī pagāns) liecina: kristīgie iet nāvei pretī kā prātnieki. Savā sadzīvē pārvar kaislības, ir kaunīgi un tikumīgi. Pat vīri un sievas nereti pilnīgi atturas no ģimenes baudām. Grūti stādīt priekšā nozīmīgākus lieciniekus. “Mūsu rūpes par trūkumcietējiem, nevarīgiem ir tapušas,” saka Tertulliāns, “mūsu pretiniekiem par mūsu pazīšanas zīmēm. Paskatieties, kā viņi mīl cits citu (bet šie paši neieredz cits citu), viņi gatavi viens otra dēļ mirt (bet šie paši gatavi cits citu saplēst un aprīt)” (Tertulliāns. ApoloĀija, 39). Pēc nezināmām pazīmēm kristīgie sajūt viens otru un mīl cits citu jau tad, kad vēl nav iepazinušies.

Apoloģēti – kristības aizstāvji – Justīns, Origens, Tertulliāns un citi savos rakstos aizrāda vajātājiem uz šo svēto, cildinošo, pārdzemdējošo kristības spēku. “Novērojiet mūsu dzīvi un darbus un spriediet, kas te būtu teicams un pieņemams, kas nopeļams un atmetams. Jūs neieredzat, gūstāt, mokāt, nāvējat, bet sakiet, vai jūs spējat jel vienu no tiem, ko jūs stādāt tiesas priekšā, apvainot noziegumos? Jūs neieredziet mūs tādēļ, ka mēs kristīgi, bet ko vēl jūs spējat mums pārmest?” Viens no izglītotiem pagānības augstmaņiem griezās pie kāda no kristīgiem ar pieprasījumu iepazīstināt viņu ar kristību. Kristīgais sniedza jautātājam nevis plašus un dziļus prātojumus, bet vienkārši aizrādīja: “Novēro kristīgos: viņi neatšķiras no saviem līdzpilsoņiem ne valodas, ne tēvijas, ne ārējās dzīves iekārtas ziņā. Viņi nedara nekā ārkārtēja. Ne apģērbā, ne uzturā viņi neatšķiras no apkārtējiem. Bet pavēro dziļāk. Viņi dzīvo virs zemes, bet viņu ceļš ved uz debesīm; viņi dzīvo miesā, bet ne pēc miesas kārumiem; viņus vajā, bet viņi mīl savus vajātājus; viņi nabagi, bet dara daudzus bagātus; viņi tiek nicināti, bet svētī savus nicinātājus. Tādi ir kristīgie … Tikai Dievs ar Savu spēku, mācību un piemēru varēja iedvest viņos spēku un saprašanu šādiem darbiem. Šis nav cilvēcisks, bet dievišķīgs spēks un darbs.”

II
Ar cildinātāja prātu un sirdi mēs vērojam šo košo, sirmo kristības pagātni. Materiāls šeit nepārredzami plašs. Bet vienu var atzīmēt kā pamata nokrāsu un valdošo toni visā šai kristīgās pagātnes dzīvē: tā ir mīlestība. Tā visu šeit saista un vieno, visu šeit pārņem. Senais kristīgais visiem tuvojas ar mīlestību: gan brālim, gan nebrālim, gan ienaidniekam. Pats Pestītājs saka: no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jūs mīlēsiet cits citu (Jņ.13,35). Mīliet savus ienaidniekus, svētiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jums kaitē un vajā (Mt.5,44), šis ir visu sprediķu sākums, saturs un beigas. “Man sirds iežēlojas par šiem ļaudīm” (Mt.15,32) – šis ir darbības pamudinājums pie Kristus. Mācekļi se-ko dievišķam Mācītājam. “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man trūktu mīlestības, tad es būtu skanīgs varš” (1.Kor.13,1) – tā sludināja Pāvils. “Mīliet cits citu, jo Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4,4) – tā saka sv. Jānis.

Ja gribat zināt, kā kristīgie piepildīja dzīvē šo bausli, tad lasiet sv. Apustuļu Darbus. “Tā draudze, kas ticēja, bija vienā sirdī un vienā dvēselē” (Ap.d.4,32). Lasiet sv. mocekļa Ignatija rakstus. Viens no mūsu laiku dziļdomīgiem pētniekiem rakstīja: “Mīlestības un žēlsirdības pasaule mums rēgojas pretim, kad mēs tuvojamies šiem laikiem.” Bet nedomājiet, ka šī ir tā vārgā mīlestības juteklība, kas vaid un vaimanā, bet patiesu palīdzību sniegt cietējam brālim nav spējīga, vai arī ka tā jūtu uzbudinājumā šķiež palīdzību kam pagadās un kā pagadās. żī mīlestība ir apzinīga un saprātīga. “Darbaspējīgais nedrīkst izmantot žēlsirdības palīdzību vairāk kā divas – trīs dienas. Darbaspējīgais lai darbā pelna maizi, bet, ja viņš slinko un negrib nekā darīt, tad viņš necienīgi izmanto Kristu” (Ap.d.12). “Kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst” (2.Tes.3,10). “Darbaspējīgiem – darbs, nevarīgiem – žēlastība.”
Un kā šī žēlastība tika īstenota dzīvē?! Apustuļu Darbos, Tertulliāna rakstos un citur mēs atrodam ziņas, ka kristīgie ik nedēļas ziedojuši no saviem ienākumiem nabagiem, atraitnēm un bāreņiem par labu. Romieši 96. gadā raksta korintiešiem: “Kam nav pazīstama jūsu viesmīlība? Kas nezina, ka jūs labāk ziedojat nekā ņemat? Kas nav dzirdējis par jūsu nepiekūstošo labdarību? Visa pasaule zina, ka jūs dienām un naktīm sacenšaties labos darbos.” Uz viena no vecākiem kristīgo kapa pieminekļiem rakstīts: “Viņš izpirka vaņģiniekus.” “Vergus viņi sauc par brāļiem.” Mēra laikā Aleksandrijā pagāni dzina laukā no mājām pat vistuvākos sasirgušos radiniekus, pusdzīvus pameta tos bez palīdzības; mirušie neapbedīti tūkstošiem vārtījās uz ielām. Kristīgie ar saviem ganiem priekšgalā apmeklēja sasirgušos, kopa tos un mira kopā ar tiem. Pat pagāni tad apbrīnoja kristīgo tikumu un dievbijību. Vēsture zina piemērus, kad kristīgie savu brīvību, savu dzīvību upurējuši tuvāko labklājībai. Sv. Paulins pārdeva sevi verdzībā, lai ar iegūto naudu nopirktu piena govi atraitnei un viņas bērniem. Beidzot – ienaidnieka mīlestība. Cik daudz kristības vēsturē spilgtu piemēru, sākot ar sv. Stefanu un viscauri kristības mūžam! Kas mācīja šo mīlestību? Kas deva spēkus viņu īstenot dzīvē? Tas, kas lūdza: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi ne-zina, ko dara.” Tā pārdzimst cilvēks un cilvēce caur Kristu, caur Viņa dievišķīgo mīlestības bausli un spēku.

Kristus vakar un šodien, un vienmēr tas pats. Viņa mācība un bauslība nenoveco, Viņa spēks neizsīkst. Arī šobaltdien mūžīgais Kristus spēks ir darbā. Arī šobaltdien mēs savām acīm redzam Kristus spēkā atdzimušas varonīgas dvēseles, kas brauc pār bangojošo okeānu, lai Kristus vārdā sniegtu mīlestības dāvanas svešiem badacietējiem, lai personīgi, Kristus vārdā apkopjot, iz-rautu no bālās nāves nagiem mēra, holeras un tīfa upurus, ne-lūkojoties uz to, ka daudzi no šiem upuriem pieder pie Kristus nīdētājiem, cilvēces postītājiem. Arī šobaltdien mēs redzam uz vēstures skatuves visvarenas tautas un valstis, kas savu spēku smeļ no Kristus spēka avotiem, kas Kristu uzskata par savas dzīves vienīgo un svēto pamatu. Un līdzās tām redzam tautas, lielas tautas un valstis, kas, Kristu atmetušas, sabrūk, nīkuļo un ubago pa visu pasauli un milzu soļiem iet pretī iznīcībai. Bet mēs kā personas, kā tauta, kā valsts pie kādas grupas gribam piederēt? Pie kādas grupas piederam šodien? Lai gan savstarpējais naids un skaudība, nesaprašanās un pārprašanas, vecā ļauna pieminēšana un atriebšanās kāre, varaskāre un mantkāre nežēlīgi, neprātīgi skalda mūsu rindas, man tomēr gribētos domāt un ticēt, ka mūsu līdzpilsoņu lielum lielais vairums, mūsu tauta kopumā grib būt un palikt sv. vienībā ar Kristu, pie Viņa smelties sadzīves un dzīves pamatus, pēc Viņa prāta radīt un veidot dzīvi un sadzīvi. Ņemiet par paraugu Kristu, kristības varoņus pagātnē un tagadnē, kristīgas tautas, valstis. Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Tas viss ir svarīgs un vajadzīgs. Bet tas viss ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā “slavenās varones” Anglijas iekārtas – tomēr Padomija netaps par Angliju, jo tai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.

Tāpēc, mīļie līdzpilsoņi, tēvijas labvēļi, lai ikkatrs no mums, kas mīl savu tēviju un vēlas to izveidot pēc vareno, slaveno kristīgo tautu un valstu parauga, šo izveidošanu uzsāk no savas personas un savas dzīves. Kā tas izdarāms? Jāķeras pie tiem pašiem ieročiem, kas jau pārbaudīti pirmos kristības laikos, kas tiek izmantoti arī šobaltdien kristīgās tautās un valstīs. Lai katrs iesvētī savu dvēseli ar Kristus mīlestības svētību, apgaismo ar Kristus mācības gaismu, ar Kristus piemēra košumu. Lai sv. Kristus raugs pārņem un pārdzemdē mūsu sirdis, mūsu dzīvi un sadzīvi, tad mēs tapsim par jaunu pārdzimšanas brīnumu lieciniekiem; mēs tapsim labsirdīgāki, žēlsirdīgāki, pacietīgāki, pazemīgāki, sirsnīgāki, pieticīgāki, piemīlīgāki, saticīgāki. Šī ir pirmā un pati galvenā tautas dzīves reforma, kas jāveic ikkatram tautietim, ikkatram mūsu valsts pilsonim. Tā ir košas pārdzimšanas neapšaubāms pamats. Tā dzemdēs tautas iekšējo mieru. Tā darīs mūs apvienotus, stiprus. Kad mums visiem pēc sena parauga visos apstākļos būs “viena sirds un viena dvēsele”, tad visu veidu uzvaras pušķos mūsu tautas un valsts ceļu.

Tiek celti iebildumi pret šo sv. reformu. Ne aiz kristīgas pazemības, bet aiz kūtrības un viltības tiek runāts par mūsu dienu gribas vājību, par garīgu mazspēcību. Kad jāīsteno dzīvē sv. reforma, sv. pasākums, tad spēka trūkst, gribas trūkst… Bet kāpēc tad netrūkst ne spēka, ne gribas, kad jūs vedat dzīvē naidu, šķelšanos, kad cits citu apkarojat, kad īstenojat savtīgos, personiskos mērķus, kad karojat par šķiru, slāņu mērķiem? Un, ja tiešām tu esi mazspēcīgs un vājš, neaizmirsti, ka arī tādiem Kristus mīlestības valstība ir pieejama. Tev nav to mīlestības ērgļa spārnu kā Jānim, Pēterim un Pāvilam, kas tevi paceltu līdz debesu augstumiem? Ej godīgi un mierīgi to šauro dzīves stidziņu, kas tev lemta, un Kristus arī tevi pieņems savā mīlestības valstībā. “Uzticīgais kalps,” Viņš sacīs, “savā mazā darīšanā tu esi bijis uzticīgs. Es tevi paaugstināšu pār daudziem.” Neaizmirsti, ka pārdzimšana Kristus mīlestībā bija lemta ne tikai tiem trim izredzētajiem apustuļiem, kas Tabora kalnā redzēja Viņa dievišķo spožumu, bet arī tiem deviņiem, kas bija pamesti pakalnē, un arī velna apsēstajam.

Apzinājušies sv. Kristus mīlestības pienākumu, naida un šķelšanās ļaunās sekas, sava slinkuma un viltības nekrietnību, ziedosim visus savus spēkus kristīgas mīlestības veicināšanai, vērsīsimies ar sirsnīgu lūgšanu pie Dieva Mīlestības, lai tā nosūta mūsu sirdīs, dzīvē, sadzīvē, tautā, valstī šo svēto debess raugu un lai rūgst un rūgdama pārdzimst mūsu tautas un valsts dzīve ne naidā, ļaunā, skaudībā, šķelšanās, bet svētā, vienojošā, spēcinošā, laimi nesošā mīlestībā.

Komentāri (0)

Komentēšana atslēgta.